Andrejam Jurjānam - 160

 

Fotogrāfija no muzeja krājuma

Andrejs Jurjāns jeb, kā tolaik teica, Jurjānu Andrejs, bija piektais bērns ģimenē, taču pirmais uzsāka nopietnas mūzikas studijas.

            Muzikālo izglītību A.Jurjāns gūst Pēterburgas konservatorijā trijās specialitātēs: ērģeļu spēlē pie L.Homiliusa 1880.g., kompozīcijā pie N.Rimska-Korsakova un J.Johansona 1881.g. un mežraga spēlē pie F.Homiliusa ar lielo sudraba medaļu 1882.g. Cik vienkārši tas nācās lauku puikam impērijas galvaspilsētā, katrs pats, zinot vēsturi, var saprast. Taču viņa labestība un atvērtība pret citiem, pilnībā piemirstot sevi, bija leģendāra, jo latviešu studenti pulcējās kopā ne tikai nacionālu jūtu vadīti, “...pie Andreja vienmēr atradām riecienu godīgas Ērgļu rupjmaizes un kulīti ar knapsieriem – tik cietiem, ka tikai ar cirvja palīdzību tos veikt varējām, bet – ak, cik gardiem! Un ziņa, ka pie Jurjāniem pa skursteni iebraucis kāds smaržīgs žāvēts Ērgļu šķiņķis, vienmēr vēja ātrumā izplatījās pa plašo Pēterpili,”, bet vai Andrejs to pārdzīvoja? “...mūžīgi skaļiem smiekliem uz lūpām, pilns nebēdu, staigājot pa Pēterpils parketu drusku vēl pa laucinieciski, ne viscaur gludām manierēm, bet tomēr personība, kas nekur nepalika nepamanīta, kā svaigā gaisā uzaugusi... Kā kuriozu pieminu, ka Andrejs tanī laikā cita piedienīga apģērba trūkuma dēļ pasniedza daļu privātstundu frakā” (Burtnieks, VIII, 1931. J.Vītols, Vaļējas lapas no latvju mūzikas vēstures. II Atmiņas par Jurjānu Andreju).

            E.Dārziņš savulaik ir teicis: „Ja latviešiem kādreiz rakstīs simfoniskās mūzikas vēsturi, tad pirmā lapa piederēs Jurjānu Andrejam.” Minot Jurjānu Andreja devumu mūzikā, manuprāt, kā nozīmīgākais un galvenais jāmin - latviešu simfoniskās mūzikas pamatlicējs. Un, lai arī viņa “Simfonisko Allegro” (1880) par dižāko simfonisko pērli nosaukt būtu pārgalvīgi, tas tomēr bija un paliks pirmais latviešu simfoniskais darbs.  Šajā pašā gadā tapa arī “Latvju vispārīgo dziesmu svētku maršs”, kas pieredzējis nesalīdzināmi vairāk atskaņojumu. Pavisam A.Jurjāns ir radījis 14 nelielas formas orķestra darbus. Kā veiksmīgākie un populārākie vēl jāmin “Latvju dejas”, “Elēģiskais koncerts” čellam ar orķestri, “Barkarola” mežragam ar orķestri, simfoniskais tēlojums “Latvju tautas brīvlaišana”. Pirmā kantāte “Belzacara dzīres” (1880), tapa kā konservatorijas diplomdarbs, taču starp pavisam piecām publikas atsaucību visvairāk guvušas “Tēvija” un “Līgojiet, līksmojiet!”. Ar Jurjānu Andreja komponista darbību sākas jauns posms arī kora dziesmas attīstībā, viņa tautas dziesmu apdares koriem rakstītas gan a capella, gan ar klavieru pavadījumu, pavisam 44 apdares jauktajiem koriem, 25 vīru koriem un 37 skolu koriem.

            Jurjānu Andreja mūža darbs, līdzīgi Krišjānim Baronam, ir latviešu tautas dziesmu melodiju vākšana, apkopošana, pētīšana, skaidrošana un “Latvju tautas mūzikas materiālu” (6 burtnīcas, 1894-1926) zinātniska publicēšana. Pavisam folklorista vākumā var saskaitīt ap 3000 melodiju, kas bija par pamatu un ierosmi nākamajiem pētījumiem.

            Zinot Jurjānu Andreja milzīgo devumu latviešu mūzikā, parasti piemirstas fakts, ka visu savu darba mūžu viņš pavadīja ārpus Latvijas. Diemžēl liktenis pret šo dziļi nacionālo komponistu bija ļoti nežēlīgs un tūlīt pēc konservatorijas beigšanas 1882.g. aizveda darbā uz Harkovas Ķeizarisko mūzikas skolu un noturēja tur visu mūžu, līdz 1916.gadā slimība spieda darbu atstāt, bet atgriezties dzimtenē lēma vien pāris gadus pirms aiziešanas mūžībā. Līdz ar to mazāk pētīts un zināms ir Jurjānu Andreja ikdienas pedagoģiskais darbs, tāpat arī ērģelnieka un diriģenta ceļi tālajā Harkovā. Toties labi zināma ir viņa darbība III, IV un V dziesmu svētkos gan kā komponistam, gan kā organizatoram un virsdiriģentam. Viņam pieder arī ērģeļnieka un virtuoza mežradznieka slava – koncertēšana pa visu Latviju (baznīcās un brīvā dabā) kopā ar brāļu Jurjānu mežraga kvartetu, studiju laikos ērģeļu koncerti dievnamos.

Atis Zālītis par A.Jurjānu raksta tā: „...jaunajām tautas audzēm Jurjānu Andreja personība, lai būtu gaišs piemērs: atdot sevi savai tautai, augt lielam, cēlam un palikt skaidram, baltam – tad Latvijai būs piešķirtas saulainas dienas.”