Jurjānu Andrejs ir
latviešu profesionālajā mūzikā pirmais trīs augstākās izglītības diplomus
ieguvušais Pēterburgas konservatorijas absolvents, brīvmākslinieks - ērģelnieks
(1880), komponists (1881) un mežradznieks (1882). Latviešu simfonisma, vokāli
instrumentālās mūzikas (kantātes, oratorijas) un instrumentālā koncertžanra
pamatlicējs. Savu komponista un atskaņotājmākslinieka sūtību viņš veiksmīgi
apvienojis ar aktīvu pedagoga, diriģenta un folkloras vācēja, etnomuzikologa
sasniegumiem, no kuriem daudzi pirmreizēji, zelta burtiem ierakstīti latviešu
mūzikas vēsturē.
Izcilā latviešu
mūzikas darbinieka radošo nopelnu klāstā izceļama arī viņa paša folkloras
vākumos laimīgi atrastās Daugavas laivinieku dziesmas "Pūt, vējiņi"
apdares partitūra. Apdare veidota četrbalsīgam a capella jauktajam korim Si
bemol mažorā, šķietami vienkāršā, astoņu taktu garā diatoniskās harmonizācijas
daiļskanībā.
Starp Jurjānu Andreja
radošajā mūžā (1884-1921) apstrādātajām un publicētajām 94 tautasdziesmām (24 -
solo balsij ar klavieru pavadījumu, 47 - jauktajam un 23 - vīru korim, kā arī
apmēram 25 to pašu melodiju apdares bērnu korim) "Pūt, vējiņi" visā
šajā matemātiskajā skaitļojumā patiešām izrādās komponista apstrādātā pirmā
melodija, kas publicēta krājuma "Latviešu tautas dziesmas jauktam korim ar
klavierpavadījumu" pirmajā burtnīcā, Rīgā 1884. gadā. Tiesa gan - ne a
capella variantā. Tas, Jurjānu Andrejapārstrādāts, Latvijas koristu vidū kļūst
populārs tikai Piekto Vispārējo Dziesmu svētku laikā - 1910. gada 20. jūnijā, kad
apvienotais jauktais kopkoris paša komponista virsvadībā sniedz šīs liriski
romantiskās folkloras pērles pirmatskaņojumu.
Komponistam tā bija
gulbja dziesma, jo ar to viņa virsdiriģenta darbība (sākta Trešajos Dziesmu
svētkos 1888. gada vasarā) latviešu mūzikas vēsturē noapaļojas. Tautai
dziedātājai svētku repertuārā iekļautā nelielā partitūra bija šedevrāla
jaundarba atradums, jo ar to aizsākās "Pūt, vējiņi" nemirstība visos
tālākajos kordziedātāju un dziesmu mīļotāju saietos (6., 8., 10. - 13., 16.,
20., 23., 24., 25.Vispārējos Dziesmu svētkos un simtos dziesmu dienu) gan
Latvijā, gan pēc Otrā pasaules kara arī Amerikas, Austrālijas un Eiropas
latviešu kopkoru koncertos. Tāpat kā pēckara okupētajā Latvijā, arī ārzemēs šis
tautas svētkos atskaņotais kanons daudzviet un daudzkārt klausītājiem un
dziedātājiem bijis it kā Latvijas Valsts himnas simbols. Un kā tāds tas īpaši
nozīmīgu lomu veicis latvju tautas trešās nacionālās atmodas un 20. gadsimta
dziesmotās revolūcijas laikmetā, no 1948. gada kopkoru sarīkojumiem līdz pat
mūsdienām stihiski skanējis it visu tautisko sarīkojumu svinīgajos noslēgumos,
to patriotiskajās izskaņās.
Pateicoties pirmskara
Teodora Reitera kora, Ādolfa Ābeles "Dziesmuvaras" un dažu citu
toreizējo ārzemēs pabijušo latviešu kora kultūras pārstāvju, kā arī daudzu
izcilāko pēckara latviešu koru starptautiskajiem panākumiem, "Pūt,
vējiņi" kā atjaunotās Latvijas valsts muzikālo zīmolu labi pazīst
(reizumis latviski dzied) cittautu kori un klausītāji ārzemēs, pat nezinādami
Jurjānu Andreja vēsturiskos nopelnus šī latvju folkloras šedevra
mākslinieciskajā apdarināšanā.
Komentāri
Ierakstīt komentāru