Pāriet uz galveno saturu

Jurjānu Andrejs un “Pūt, vējiņi”



Jurjānu Andrejs ir latviešu profesionālajā mūzikā pirmais trīs augstākās izglītības diplomus ieguvušais Pēterburgas konservatorijas absolvents, brīvmākslinieks - ērģelnieks (1880), komponists (1881) un mežradznieks (1882). Latviešu simfonisma, vokāli instrumentālās mūzikas (kantātes, oratorijas) un instrumentālā koncertžanra pamatlicējs. Savu komponista un atskaņotājmākslinieka sūtību viņš veiksmīgi apvienojis ar aktīvu pedagoga, diriģenta un folkloras vācēja, etnomuzikologa sasniegumiem, no kuriem daudzi pirmreizēji, zelta burtiem ierakstīti latviešu mūzikas vēsturē.
Izcilā latviešu mūzikas darbinieka radošo nopelnu klāstā izceļama arī viņa paša folkloras vākumos laimīgi atrastās Daugavas laivinieku dziesmas "Pūt, vējiņi" apdares partitūra. Apdare veidota četrbalsīgam a capella jauktajam korim Si bemol mažorā, šķietami vienkāršā, astoņu taktu garā diatoniskās harmonizācijas daiļskanībā.

Starp Jurjānu Andreja radošajā mūžā (1884-1921) apstrādātajām un publicētajām 94 tautasdziesmām (24 - solo balsij ar klavieru pavadījumu, 47 - jauktajam un 23 - vīru korim, kā arī apmēram 25 to pašu melodiju apdares bērnu korim) "Pūt, vējiņi" visā šajā matemātiskajā skaitļojumā patiešām izrādās komponista apstrādātā pirmā melodija, kas publicēta krājuma "Latviešu tautas dziesmas jauktam korim ar klavierpavadījumu" pirmajā burtnīcā, Rīgā 1884. gadā. Tiesa gan - ne a capella variantā. Tas, Jurjānu Andrejapārstrādāts, Latvijas koristu vidū kļūst populārs tikai Piekto Vispārējo Dziesmu svētku laikā - 1910. gada 20. jūnijā, kad apvienotais jauktais kopkoris paša komponista virsvadībā sniedz šīs liriski romantiskās folkloras pērles pirmatskaņojumu.
Komponistam tā bija gulbja dziesma, jo ar to viņa virsdiriģenta darbība (sākta Trešajos Dziesmu svētkos 1888. gada vasarā) latviešu mūzikas vēsturē noapaļojas. Tautai dziedātājai svētku repertuārā iekļautā nelielā partitūra bija šedevrāla jaundarba atradums, jo ar to aizsākās "Pūt, vējiņi" nemirstība visos tālākajos kordziedātāju un dziesmu mīļotāju saietos (6., 8., 10. - 13., 16., 20., 23., 24., 25.Vispārējos Dziesmu svētkos un simtos dziesmu dienu) gan Latvijā, gan pēc Otrā pasaules kara arī Amerikas, Austrālijas un Eiropas latviešu kopkoru koncertos. Tāpat kā pēckara okupētajā Latvijā, arī ārzemēs šis tautas svētkos atskaņotais kanons daudzviet un daudzkārt klausītājiem un dziedātājiem bijis it kā Latvijas Valsts himnas simbols. Un kā tāds tas īpaši nozīmīgu lomu veicis latvju tautas trešās nacionālās atmodas un 20. gadsimta dziesmotās revolūcijas laikmetā, no 1948. gada kopkoru sarīkojumiem līdz pat mūsdienām stihiski skanējis it visu tautisko sarīkojumu svinīgajos noslēgumos, to patriotiskajās izskaņās.
Pateicoties pirmskara Teodora Reitera kora, Ādolfa Ābeles "Dziesmuvaras" un dažu citu toreizējo ārzemēs pabijušo latviešu kora kultūras pārstāvju, kā arī daudzu izcilāko pēckara latviešu koru starptautiskajiem panākumiem, "Pūt, vējiņi" kā atjaunotās Latvijas valsts muzikālo zīmolu labi pazīst (reizumis latviski dzied) cittautu kori un klausītāji ārzemēs, pat nezinādami Jurjānu Andreja vēsturiskos nopelnus šī latvju folkloras šedevra mākslinieciskajā apdarināšanā.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Andrejam Jurjānam - 160

  Fotogrāfija no muzeja krājuma Andrejs Jurjāns jeb, kā tolaik teica, Jurjānu Andrejs, bija piektais bērns ģimenē, taču pirmais uzsāka nopietnas mūzikas studijas.             Muzikālo izglītību A.Jurjāns gūst Pēterburgas konservatorijā trijās specialitātēs: ērģeļu spēlē pie L.Homiliusa 1880.g., kompozīcijā pie N.Rimska-Korsakova un J.Johansona 1881.g. un mežraga spēlē pie F.Homiliusa ar lielo sudraba medaļu 1882.g. Cik vienkārši tas nācās lauku puikam impērijas galvaspilsētā, katrs pats, zinot vēsturi, var saprast. Taču viņa labestība un atvērtība pret citiem, pilnībā piemirstot sevi, bija leģendāra, jo latviešu studenti pulcējās kopā ne tikai nacionālu jūtu vadīti, “...pie Andreja vienmēr atradām riecienu godīgas Ērgļu rupjmaizes un kulīti ar knapsieriem – tik cietiem, ka tikai ar cirvja palīdzību tos veikt varējām, bet – ak, cik gardiem! Un ziņa, ka pie Jurjāniem pa skursteni iebraucis kāds smaržīgs žāvēts Ērgļu šķiņķis, vienmēr vēja ātrumā izplatījās pa plašo Pēterpili,

Jurjānu Andrejs un Pirmie Vispārējie Dziesmu svētki

         Pirmie Vispārējie Dziesmu svētki Rīgā 1873.gadā bija galvenie Jurjānu Andreja ierosinātāji izvēlēties mūzikas mākslu par dzīves darba lauku.   Ar pukstošu sirdi jaunais, 17 gadīgais censonis vēroja Vecpiebalgas Labdarības biedrības kori, kas diriģenta J.Korneta vadībā, posās uz dziesmu svētkiem. No Vecpiebalgas uz dziesmu svētkiem brauca pavisam 28 dziedoņi. Līdz Kokneses dzelzceļa piestātnei no “Meņģeļiem” Jurjānu Andreju aizveda viņa brālis Juris. Iebraucis Rīgā, Jurjānu Andrejs   devies uz Latviešu biedrības namu, kur lieli ļaužu bari stāvējuši ārpus biedrības nama gaidīdami, kas notiks. Vilcienam pienākot, dziedoņu kori, pušķotiem karogiem, gājienā devušies no dzelzceļa piestātnes uz biedrības namu. Apklususi ļaužu tērzēšana un ikviens godbijībā raudzījies dziedoņos, kas no Latvijas ziedošiem laukiem bija pilsētas mūros devušies svinēt pirmos tautas svētkus. Svēts klusums valdījis visapkārt un licies, ka tēvu tēvu gari pirmo reizi runātu verdzinātai un daudz mocītai taut