Pāriet uz galveno saturu

Muzeju nakts 2012


19. maijā, jau septīto gadu Brāļu Jurjānu memoriālajā muzejā „Meņģeļi” tika aizvadīta „Muzeju nakts”, kuras devīze bija „zilā krāsa - jūra”. 
 Jau krietnu laiku iepriekš notika sagatavošanās darbi – meklēti tērpi, gādāti dažādi jūras aksesuāri, lai Muzeju naktī „Meņģeļu” klētiņa pārtaptu par kuģi un pagalmā būtu redzami zvejas tīkli un murdi.










„Meņģeļi” ir vieta, kurā jāskan mūzikai, tāpēc arī Muzeju nakts pasākums iesākās ar koncertu „Pūt, vējiņi”. Skanīgākās latviešu tautasdziesmas un arī mūsdienu dziesmas par ezeriem, jūrām, ūdeņiem un zilo krāsu izdziedāja Ērgļu bērnu vokālie ansambļi „Ķipari”, „Čiksas”, „Harmoniskais TRIO” un Jumurdas sieviešu vokālais ansamblis (vadītāja Ieva Vilnīte). 




























Ar dziesmām un emocionālu iestudējumu 
„Meņģeļos” bija ieradusies arī jauniešu komanda 
no Septītās dienas adventistu draudzes. 














 Uz kuģa neiztikām bez kapteiņa, kurš publikai uzdeva dažādus jautājumus par Baltijas jūru, ostām, ezeriem un zivīm. 
 
Pēc koncerta katrs apmeklētājs bija laipni aicināts apskatīt muzeja vadītājas izveidoto izstādi „Pulgošņa ezera zivis”, kuru papildināja bērnu zīmējumi „Neparastais loms”. Kopumā izstādē varēja apskatīt 94 neparastus lomus, kurus bija zīmējuši bērni no Ērgļiem - pirmsskolas iestādes „Pienenīte”, sākumsskolas, vidusskolas, mākslas skolas un arodskolas. Par pašiem interesantākajiem tika atzīti Madaras Purviņas, Elīzas Madsenas, Signes Solovjevas, Laumas Začas, Martas Simonas Štilas, Montas Masaļskas, Beātes Rūnikas un Sintijas Zābakas zīmētie darbiņi. Specbalvu par muzikālāko zivi saņēma Kristiāna Purviņa. Balvu arodskolas grupā saņēma arī Santa Valere, Egils Leimanis un skolotāja Kristīne Lūse par milzīgu haizivi vārdā „Rupucīte”.










Tomēr vislielākā jautrība bija novērojama muzeja pagalmā, kur 12 dažādos norises punktos, bija iespēja izbaudīt makšķernieka grūto ceļu, lai tiktu pie lielā loma. Bija gan jāvingro, gan jānoķer milzīgās sliekas un jāuztaisa pašam sava makšķere, gan jācīnās ar citu makšķernieku par vietu uz laipas, jāatmin dziesma un jāķer zivis, kuras pēc tam ar ķerru jāved „mājās”. 






























Toties, lai varētu uzvārīt zupu, bija jāzāģē malka, jānes ūdens un grozos jāsamet kartupeļi. 





























Un tad jau klāt jaukākais mirklis – uz ugunskura vārīta zivju zupa, par kuru bija parūpējušies muzeja darbinieki Inta un Kārlis. 














Dažs dalībnieks bija tā iekarsis ar makšķerēšanas procesu, ka tiekot līdz zivju zupai jau to vairs pat nepagaršoja. Tas liecina tikai to, ka daudziem svarīgāka bija pati darbošanās. 

        Kad atraktīvā daļa bija beigusies un lielākā daļa dalībnieku jau bija devušies mājās, muzejā tomēr ieradās vēl pāris ģimenītes ar bērniem un pasākums turpinājās dzīvojamā mājā, kur viesi tika cienāti ar zivju zupu, tika dziedātas dziesmas un pat uzdejots.
            Milzīgs paldies visiem muzeja palīgiem – Ērgļu vidusskolas sākumskolas 1., 2., 3 .klašu skolotājiem, skolēniem un viņu vecākiem, dziedošo ansambļu dalībniekiem un visiem, visiem pārējiem, kuri palīdzēja pasākuma tapšanā!
            Uz tikšanos nākamgad, kad „Muzeju nakts” moto būs: zaļā krāsa – mežs!    
 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Jurjānu Andrejs un Pirmie Vispārējie Dziesmu svētki

         Pirmie Vispārējie Dziesmu svētki Rīgā 1873.gadā bija galvenie Jurjānu Andreja ierosinātāji izvēlēties mūzikas mākslu par dzīves darba lauku.   Ar pukstošu sirdi jaunais, 17 gadīgais censonis vēroja Vecpiebalgas Labdarības biedrības kori, kas diriģenta J.Korneta vadībā, posās uz dziesmu svētkiem. No Vecpiebalgas uz dziesmu svētkiem brauca pavisam 28 dziedoņi. Līdz Kokneses dzelzceļa piestātnei no “Meņģeļiem” Jurjānu Andreju aizveda viņa brālis Juris. Iebraucis Rīgā, Jurjānu Andrejs   devies uz Latviešu biedrības namu, kur lieli ļaužu bari stāvējuši ārpus biedrības nama gaidīdami, kas notiks. Vilcienam pienākot, dziedoņu kori, pušķotiem karogiem, gājienā devušies no dzelzceļa piestātnes uz biedrības namu. Apklususi ļaužu tērzēšana un ikviens godbijībā raudzījies dziedoņos, kas no Latvijas ziedošiem laukiem bija pilsētas mūros devušies svinēt pirmos tautas svētkus. Svēts klusums valdījis visapkārt un licies, ka tēvu tēvu gari pirmo reizi runātu verdzinātai un daudz mocītai taut

Andrejam Jurjānam - 160

  Fotogrāfija no muzeja krājuma Andrejs Jurjāns jeb, kā tolaik teica, Jurjānu Andrejs, bija piektais bērns ģimenē, taču pirmais uzsāka nopietnas mūzikas studijas.             Muzikālo izglītību A.Jurjāns gūst Pēterburgas konservatorijā trijās specialitātēs: ērģeļu spēlē pie L.Homiliusa 1880.g., kompozīcijā pie N.Rimska-Korsakova un J.Johansona 1881.g. un mežraga spēlē pie F.Homiliusa ar lielo sudraba medaļu 1882.g. Cik vienkārši tas nācās lauku puikam impērijas galvaspilsētā, katrs pats, zinot vēsturi, var saprast. Taču viņa labestība un atvērtība pret citiem, pilnībā piemirstot sevi, bija leģendāra, jo latviešu studenti pulcējās kopā ne tikai nacionālu jūtu vadīti, “...pie Andreja vienmēr atradām riecienu godīgas Ērgļu rupjmaizes un kulīti ar knapsieriem – tik cietiem, ka tikai ar cirvja palīdzību tos veikt varējām, bet – ak, cik gardiem! Un ziņa, ka pie Jurjāniem pa skursteni iebraucis kāds smaržīgs žāvēts Ērgļu šķiņķis, vienmēr vēja ātrumā izplatījās pa plašo Pēterpili,

Jurjānu Andrejs un “Pūt, vējiņi”

Jurjānu Andrejs ir latviešu profesionālajā mūzikā pirmais trīs augstākās izglītības diplomus ieguvušais Pēterburgas konservatorijas absolvents, brīvmākslinieks - ērģelnieks (1880), komponists (1881) un mežradznieks (1882). Latviešu simfonisma, vokāli instrumentālās mūzikas (kantātes, oratorijas) un instrumentālā koncertžanra pamatlicējs. Savu komponista un atskaņotājmākslinieka sūtību viņš veiksmīgi apvienojis ar aktīvu pedagoga, diriģenta un folkloras vācēja, etnomuzikologa sasniegumiem, no kuriem daudzi pirmreizēji, zelta burtiem ierakstīti latviešu mūzikas vēsturē. Izcilā latviešu mūzikas darbinieka radošo nopelnu klāstā izceļama arī viņa paša folkloras vākumos laimīgi atrastās Daugavas laivinieku dziesmas "Pūt, vējiņi" apdares partitūra. Apdare veidota četrbalsīgam a capella jauktajam korim Si bemol mažorā, šķietami vienkāršā, astoņu taktu garā diatoniskās harmonizācijas daiļskanībā. Starp Jurjānu Andreja radošajā mūžā (1884-1921) apstrādātajām un publicētaj