Pāriet uz galveno saturu

Jubilāri Pāvuls un Juris

                                      
                                             
     

Četri brāļi Jurjāni dzimuši un auguši Pulgošņa ezera krastā “Meņģeļu” mājās. Brāļiem Jurjāniem šogad tiks atzīmētas skaistas jubilejas – Pēterim 170, Andrejam – 165, Jurim 160 un Pāvulam 155. Šoreiz ielūkosimies vēstures lapaspusēs par divu jubilāru - Pāvula un Jura Jurjānu sasniegumiem Latvijas mūzikas vēsturē.

          Jēkabs Vītoliņš ir teicis, ka “Latviešu operteātra, simfonisko koncertu, vokālās mākslas attīstības, tautas dziesmu kora apdaru vēsturi nevar rakstīt bez Pāvula Jurjāna vārda.”

        Pirmo akadēmisko muzikālo izglītību Pāvuls ieguva 1890.gadā, beidzot brāļa Jura vadīto mežraga klasi Harkovas mūzikas skolā. Nākošie divi gadi pagāja, muzicējot Harkovas operā. Tomēr interese par vokālo mākslu 1892.gadā Pāvulu aizveda uz Pēterburgas konservatoriju, kuru slavenā pedagoga  A.Kotonji vadībā pabeidza 1898.gadā ar brīvmākslinieka grādu.

Pāvuls kā dziedāšanas skolotājs strādājis Rīgā V.Maldoņa, A.Ķeniņa, Rīgas Latviešu biedrības meiteņu skolās, Rīgas pilsētas ģimnāzijā un no dibināšanas brīža 1904.g. līdz 1.pasaules karam 1915.g., arī Rīgas Ķeizariskajā mūzikas skolā, vadot gan dziedāšanas, gan operas klasi. Līdz ar to arī, protams, rūpes par repertuāru – gadu gaitā iznākusi virkne P.Jurjāna sastādītu un harmonizētu tautas dziesmu krājumu - “Dziesmu krājums sieviešu koriem un skolām”, “Dziesmas zemākām un vidējām skolām”, “Dziesmas pamatskolām”, “100 latviešu tautas dziesmas” u.c. 

Latviešu mūzikas attīstībā sevišķi liela nozīme bija Pāvula Jurjāna 1906.gada vasarā Majoros sarīkotajiem trīs latviešu simfoniskās mūzikas koncertiem. Viens no tiem bija veltīts J.Vītola, otrs – A.Jurjāna kompozīcijām. Jēkabs Vītoliņš raksta, ka “tie guva lielu sabiedrisku atbalstu, bet beidzās ar nepiedzīvotu skandālu, kad trešo koncertu orķestra vācu administrācija izjauca, noliedzot orķestri pašā koncerta dienā.” Tas bija negaidīts un nepelnīts pliķis ne vien latviešu māksliniekiem, bet vēl vairāk latviešu tautai. Koncerts gan notika dažas nedēļas vēlāk Rīgā, Latviešu biedrības zālē ar J.Vītola, A.Jurjāna, E.Dārziņa, A.Kalniņa darbiem programmā.

            1902.gadā Rīgā darbību uzsāka Jaunais latviešu teātris. Šis teātris lielu uzmanību veltīja operām. Arvien aktuālāks kļuva jautājums par latviešu operas dibināšanu. Pirmsākums tai bija Pāvula Jurjāna audzēkņu iestudētā “Jevgēņija Oņegina” izrāde 1907.gadā. 1912.g.27.decembrī “Oņegina” izrāde pirmoreiz notika latviešu valodā. Solisti bija Jurjānu Pāvula skolnieki, izrādē piedalījās Rīgas Latviešu biedrības koris. Izrādes sagatavošanu Pāvuls šoreiz bija uzticējis vācu operas teātra režisoram V.Pecoldam. Izrāde izraisīja lielu interesi. Tajā pašā gadā Pāvula Jurjāna vadībā tika iestudēts arī “Dēmons”. Klausītāju interese bija ļoti liela, izrādes tika izpārdotas, tādēļ Pāvuls Jurjāns nolēma organizēt patstāvīgu latviešu operas teātri. Visi priekšdarbi tika veikti 1913.gada sākumā un 8.septembrī notika jaundibinātā teātra pirmā izrāde – P.Čaikovska “Jevgeņijs Oņegins”. Apmēram divarpus gadu garumā tika iestudētas 12 operas – visa populārā opermūzikas izlase - “Jevgeņijs Oņegins”, “Ansītis un Grietiņa”, “Traviata”, “Ivans Susaņins”, “Pīķa dāma”, “Rigoleto”, “Karmena” utt.

            1919.gadā kopā ar J.Vītolu, L.Bētiņu, N.Alunānu un citiem Pāvuls Jurjāns dibināja Latvijas Konservatoriju, kurā ilgi vadīja dziedāšanas klasi. No 1927.gada bija profesors. Pāvuls Jurjāns bija V Vispārējo dziesmu svētku virsdiriģents.

Savukārt, Jura Jurjāna mākslas ceļi vijās divos virzienos – mežraga spēlē un ar to saistīto pedagoģisko darbību un pūtēju orķestru vadīšanu. 

Mežraga spēli, tāpat kā vecākais brālis Andrejs, Juris apguva Pēterburgas konservatorijā pie prof.F.Homiliusa. Jau studiju gados, sajuzdams interesi par pārējiem pūtēju orķestra instrumentiem, Juris papildus apmeklēja stundas pie profesora, Pēterburgas Filharmonijas biedrības direktora un kara kapelmeistara V.Vurma kornetes klasē un Ķeizariskās operas mākslinieka Benša bazūnes klasē.

Pirmā solo klase tika gūta kopā ar brāļiem muzicējot gan Latvijā, gan Pēterburgā. Centīgo studentu drīz ievēroja un konservatorijas simfoniskajā orķestrī viņam uzticēja spēlēt solo partijas. Jāteic, ka kuplu toni J.Jurjāns saglabāja visu mūžu, par koncertu viņa 25 darba gadu jubilejā J.Zālītis raksta: „Daudziem no koncerta apmeklētājiem J.Jurjāns kā valdhorna virtuozs bija pazīstams jau no senākiem laikiem. Tie, kas viņu dzirdēja pirmo reizi, jutās patīkami pārsteigti, jo grūti atrast tādu valdhorna speciālistu ar tik maigu, tīru un vienādu toni”. Kursu absolvēja 1883.gadā, bet turpināja spēlēt pirmo mežragu Pēterburgas Ķeizariskā operā. 1885.gadā Juri Jurjānu uzaicināja uz Harkovu par pedagogu un pūšamo instrumentu klases vadītāju Ķeizariskajā muzikas skolā. 1895.gadā Pēterburgā kā eksterns nokārtoja pilnu konservatorijas kursa eksāmenu pie profesoriem Rimska-Korsakova, J.Johansena, Bernharda, Vojāčeka un Puzirevska, iegūdams brīvmākslinieka grādu. Pēc tam Harkovā darbojās vēl 22 gadus.

1906.gadā noorganizēja un diriģēja Harkovas komerckluba (ap 65 mākslinieku) simfonisko orķestri (120 koncertos). Dažiem koncertiem Jurjāns uzaicināja māksliniekus pat no Itālijas - tā laika pazīstamās dziedātājas Agučini, Amāliju Grēko un Bugamelli. Nodibināja un apmācīja audzēkņu orķestri (ap 40 dalībnieki) Aleksandra patversmē, kuru diriģēja 15 gadus. „Ar šiem mazajiem puikām es uzstājos koncertā, izpildot Bēthovena, Gļinkas un Vāgnera kompozīcijas. Publika neticēja, ka bērni var tik skaisti spēlēt, un domāja, ka aiz kulisēm novietots kara orķestris un spēlē.”(J.Jurjāns „Mans darbs, mana dzīve”). Arī P.Čaikovskis savas vizītes laikā Harkovā dzirdēja šo uzstāšanos un vēlāk stādīja to par priekšzīmi visiem Krievijas kara orķestriem. Strādājot Harkovā, nezuda saikne ar Latviju. Juris Jurjāns centās strādāt arī latviešu publikai.

 No 1908.—1919.gadam mācīja pūšamos instrumentus Rīgas Ķeizariskā mūzikas skolā. 1919.gadā ieņēma Latvijas armijas kara kapelmeistaru inspektora vietu. Nodibinoties Latvijas konservatorijai 1919.gadā, strādāja kā mežraga profesors līdz 1932.gadam, un tad aizgāja pensijā. Komponēja darbus mežragam un iekārtojis tos pūtēju orķestriem. Uzstājies arī kā diriģents daudzās Krievijas pilsētās un Latvijā. Diriģējis pirmos simfoniskos koncertus ar latvju skaņdarbiem. Klajā nākušas vairākas kora dziesmas, galvenā kārtā tautmelodijas. Pensijā, kādu laiku dzīvoja Imantā, tad Jūrmalā, vēlāk atkal Rīgā. 1926.gadā ticis apbalvots ar ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, 1928.gadā - ar trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
 

Pāvula un Jura Jurjānu vārds Latvijas mūzikā turpina dzīvot, tādā veidā parādot viņu lielo devumu mūsu mūzikas vēsturē.

 

Ieva Vilnīte

Brāļu Jurjānu muzeja “Meņģeļi” vadītāja

 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Andrejam Jurjānam - 160

  Fotogrāfija no muzeja krājuma Andrejs Jurjāns jeb, kā tolaik teica, Jurjānu Andrejs, bija piektais bērns ģimenē, taču pirmais uzsāka nopietnas mūzikas studijas.             Muzikālo izglītību A.Jurjāns gūst Pēterburgas konservatorijā trijās specialitātēs: ērģeļu spēlē pie L.Homiliusa 1880.g., kompozīcijā pie N.Rimska-Korsakova un J.Johansona 1881.g. un mežraga spēlē pie F.Homiliusa ar lielo sudraba medaļu 1882.g. Cik vienkārši tas nācās lauku puikam impērijas galvaspilsētā, katrs pats, zinot vēsturi, var saprast. Taču viņa labestība un atvērtība pret citiem, pilnībā piemirstot sevi, bija leģendāra, jo latviešu studenti pulcējās kopā ne tikai nacionālu jūtu vadīti, “...pie Andreja vienmēr atradām riecienu godīgas Ērgļu rupjmaizes un kulīti ar knapsieriem – tik cietiem, ka tikai ar cirvja palīdzību tos veikt varējām, bet – ak, cik gardiem! Un ziņa, ka pie Jurjāniem pa skursteni iebraucis kāds smaržīgs žāvēts Ērgļu šķiņķis, vienmēr vēja ātrumā izplatījās pa plašo Pēterpili,

Jurjānu Andrejs un “Pūt, vējiņi”

Jurjānu Andrejs ir latviešu profesionālajā mūzikā pirmais trīs augstākās izglītības diplomus ieguvušais Pēterburgas konservatorijas absolvents, brīvmākslinieks - ērģelnieks (1880), komponists (1881) un mežradznieks (1882). Latviešu simfonisma, vokāli instrumentālās mūzikas (kantātes, oratorijas) un instrumentālā koncertžanra pamatlicējs. Savu komponista un atskaņotājmākslinieka sūtību viņš veiksmīgi apvienojis ar aktīvu pedagoga, diriģenta un folkloras vācēja, etnomuzikologa sasniegumiem, no kuriem daudzi pirmreizēji, zelta burtiem ierakstīti latviešu mūzikas vēsturē. Izcilā latviešu mūzikas darbinieka radošo nopelnu klāstā izceļama arī viņa paša folkloras vākumos laimīgi atrastās Daugavas laivinieku dziesmas "Pūt, vējiņi" apdares partitūra. Apdare veidota četrbalsīgam a capella jauktajam korim Si bemol mažorā, šķietami vienkāršā, astoņu taktu garā diatoniskās harmonizācijas daiļskanībā. Starp Jurjānu Andreja radošajā mūžā (1884-1921) apstrādātajām un publicētaj

Jurim Jurjānam - 155

Jura Jurjāna, septītā Jurjānu bērna, mākslas ceļi vijās divos virzienos – mežraga spēlē un ar to saistīto pedagoģisko darbību un pūtēju orķestru vadīšanu.   Mežraga spēli, tāpat kā vecākais brālis Andrejs, Juris apguva Pēterburgas konservatorijā pie prof.F.Homiliusa. Jau studiju gados, sajuzdams interesi par pārējiem pūtēju orķestra instrumentiem, Juris papildus apmeklēja stundas pie profesora, Pēterburgas Filharmonijas biedrības direktora un kara kapelmeistara V.Vurma kornetes klasē un Ķeizariskās operas mākslinieka Benša bazūnes klasē. Pirmā solo klase tika gūta kopā ar brāļiem muzicējot gan Latvijā, gan Pēterburgā. Centīgo studentu drīz ievēroja un konservatorijas simfoniskajā orķestrī viņam uzticēja spēlēt solo partijas. Jāteic, ka kuplu toni J.Jurjāns saglabāja visu mūžu, par koncertu viņa 25 darba gadu jubilejā J.Zālītis raksta: „Daudziem no koncerta apmeklētājiem J.Jurjāns kā valdhorna virtuozs bija pazīstams jau no senākiem laikiem. Tie, kas viņu dzirdēja pirmo reizi