Pāriet uz galveno saturu

Paaudžu sadziedāšanās pasākums "Man bij` dziesmu vācelīte".



Lai veicinātu tautasdziesmu dziedāšanas tradīcijas, 29.septembrī - Miķeļdienā Brāļu Jurjānu memoriālajā muzejā „Meņģeļi” jau otro gadu notika paaudžu sadziedāšanās pasākums „Man bij` dziesmu vācelīte”. Šogad pasākuma auditorija sniedzās pāri Ērgļu novada robežai, jo sabrauca dziedātāji arī no Cēsīm, Inešiem, Jumurdas un Rīgas. Īpašs prieks bija par vokālā ansambļa „Taurupe” ierašanos (vad.Ligita Millere). 
 Pasākuma laikā, ritinot lielo dziesmu kamolu un lasot dažādus ticējumus par Miķeļdienu, rudeni un gaidāmo ziemu, tika izdziedāts krietns skaits tautasdziesmu un ziņģu. Arī jaunākā paaudze aktīvi iesaistījās dziedāšanā un kamola ritināšanā. 














         
         
          Dziedot zināmas un ne tik zināmas tautasdziesmas, laiks paskrēja vēja spārniem. Pasākuma noslēgumā dziedātāji no Jumurdas un Taurupes ansambļiem, devās nelielā ekskursijā pa muzeja teritoriju, kur „Meņģeļu” kalnā pār ezeru izskanēja burvīga latviešu tautasdziesma „Tumša nakte, zaļa zāle”.
        Gribas piekrist Jurjānu Andreja savulaik teiktajam: „Cik dziesmām liels un varens spēks, to savā laikā apdziedājuši visslavenākie dzejnieki. Cik lielā mērā mūsu senči sapratuši šo vareno dziesmu spēku, par to liecina tas lielais dziesmu un meldiju skaits, kas gadu simteņos ir dziedāts un spēlēts visos Latvijas stūros un malās. Šinīs dziesmās redzams, ka latvju dzīve nebij` šķirama no dziesmām. Un, ja mūsu senči gadu simteņos grūtā jūgā mākti tomēr spējuši uzglabāt spožo nacionālās pašapziņas dzirksteli, tas ir tā lielā dziesmu gara nopelns, kas viņos mita. Esmu pārliecināts, ka arī mūsu sirdīs piemīt daļa no mūsu senču stiprā gara. ”

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Andrejam Jurjānam - 160

  Fotogrāfija no muzeja krājuma Andrejs Jurjāns jeb, kā tolaik teica, Jurjānu Andrejs, bija piektais bērns ģimenē, taču pirmais uzsāka nopietnas mūzikas studijas.             Muzikālo izglītību A.Jurjāns gūst Pēterburgas konservatorijā trijās specialitātēs: ērģeļu spēlē pie L.Homiliusa 1880.g., kompozīcijā pie N.Rimska-Korsakova un J.Johansona 1881.g. un mežraga spēlē pie F.Homiliusa ar lielo sudraba medaļu 1882.g. Cik vienkārši tas nācās lauku puikam impērijas galvaspilsētā, katrs pats, zinot vēsturi, var saprast. Taču viņa labestība un atvērtība pret citiem, pilnībā piemirstot sevi, bija leģendāra, jo latviešu studenti pulcējās kopā ne tikai nacionālu jūtu vadīti, “...pie Andreja vienmēr atradām riecienu godīgas Ērgļu rupjmaizes un kulīti ar knapsieriem – tik cietiem, ka tikai ar cirvja palīdzību tos veikt varējām, bet – ak, cik gardiem! Un ziņa, ka pie Jurjāniem pa skursteni iebraucis kāds smaržīgs žāvēts Ērgļu šķiņķis, vienmēr vēja ātrumā izplatījās pa plašo Pēterpili,

Jurjānu Andrejs un Pirmie Vispārējie Dziesmu svētki

         Pirmie Vispārējie Dziesmu svētki Rīgā 1873.gadā bija galvenie Jurjānu Andreja ierosinātāji izvēlēties mūzikas mākslu par dzīves darba lauku.   Ar pukstošu sirdi jaunais, 17 gadīgais censonis vēroja Vecpiebalgas Labdarības biedrības kori, kas diriģenta J.Korneta vadībā, posās uz dziesmu svētkiem. No Vecpiebalgas uz dziesmu svētkiem brauca pavisam 28 dziedoņi. Līdz Kokneses dzelzceļa piestātnei no “Meņģeļiem” Jurjānu Andreju aizveda viņa brālis Juris. Iebraucis Rīgā, Jurjānu Andrejs   devies uz Latviešu biedrības namu, kur lieli ļaužu bari stāvējuši ārpus biedrības nama gaidīdami, kas notiks. Vilcienam pienākot, dziedoņu kori, pušķotiem karogiem, gājienā devušies no dzelzceļa piestātnes uz biedrības namu. Apklususi ļaužu tērzēšana un ikviens godbijībā raudzījies dziedoņos, kas no Latvijas ziedošiem laukiem bija pilsētas mūros devušies svinēt pirmos tautas svētkus. Svēts klusums valdījis visapkārt un licies, ka tēvu tēvu gari pirmo reizi runātu verdzinātai un daudz mocītai taut

Jurim Jurjānam - 155

Jura Jurjāna, septītā Jurjānu bērna, mākslas ceļi vijās divos virzienos – mežraga spēlē un ar to saistīto pedagoģisko darbību un pūtēju orķestru vadīšanu.   Mežraga spēli, tāpat kā vecākais brālis Andrejs, Juris apguva Pēterburgas konservatorijā pie prof.F.Homiliusa. Jau studiju gados, sajuzdams interesi par pārējiem pūtēju orķestra instrumentiem, Juris papildus apmeklēja stundas pie profesora, Pēterburgas Filharmonijas biedrības direktora un kara kapelmeistara V.Vurma kornetes klasē un Ķeizariskās operas mākslinieka Benša bazūnes klasē. Pirmā solo klase tika gūta kopā ar brāļiem muzicējot gan Latvijā, gan Pēterburgā. Centīgo studentu drīz ievēroja un konservatorijas simfoniskajā orķestrī viņam uzticēja spēlēt solo partijas. Jāteic, ka kuplu toni J.Jurjāns saglabāja visu mūžu, par koncertu viņa 25 darba gadu jubilejā J.Zālītis raksta: „Daudziem no koncerta apmeklētājiem J.Jurjāns kā valdhorna virtuozs bija pazīstams jau no senākiem laikiem. Tie, kas viņu dzirdēja pirmo reizi